No Māra Bērziņa atvadoties…
Šodien atvadījāmies no kolēģa, anesteziologa Māra Bērziņa.
Māra gaitas šai Pasaulē aprāvās pēkšņi dažas dienas pirms Ziemassvētkiem.
Viņam piemita izcils, Dieva dots talants būt ārstam. Ar fokusētību, rūpēm uz pacientu un ļoti lielu kompetenci. Ar spēju iedrošināt un ļaut nebaidīties. Ar uzmanību pret sīkām, dažreiz pat liktos- nebūtiskām detaļām.
Māris bija izcilas koleģialitātes paraugs. Gan sadarbība ar ārstiem, gan māsām. Viņš bija izcils anesteziologs. Savu darba dzīvi viņš vadīja pārsvarā P.Stradiņa Klīniskajā Universitātes slimnīcā. Bet arī mūsu klīnikai bija gods sadarboties ar viņu daudzus gadus. Viņš bieži ar dziļu cieņu pret vecākajiem kolēģiem mēdza teikt: “Lielie Meistari dara tā…” Tomēr, profesijas meistars noteikti bija viņš pats. Tāds, par kuru katrs ķirurgs var vienīgi sapņot. Kurš parūpēsies vispirms un, protams- par pacientu. Bet vienlaikus ikviens ķirurgs var justies droši ar tādu anesteziologu. Jo viņš smalki juta katras operācijas gaitu un vajadzības, kas radās operācijas laikā.
Daudzus no mums viņš paslavēja, pat sīkumos. Varbūt pat vairāk un biežāk nekā pelnīts… Anesteziologs, ar kuru gan pacients, gan ķirurgs varēja justies pilnīgi drošs. Ārsts, kurš demonstrēja un realizēja ne tikai amatu, bet arī mākslu.
Domās aizdegsim katrs par viņu svecīti un padomāsim…